Iesniedzis Pat Cox
Mūsu īpašais viesis, bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Pat Cox, atceras lielo paplašināšanās vilni pirms 20 gadiem kā izcilas cerības laiku, kad kontinents beidzot ievilka pilnu elpu ar abām plaušām: austrumiem un rietumiem. Lai gan Putina mīts par slāvu brālību tiek pasniegts uz ballistisko raķešu sprādzienu fona, ES joprojām ir brīvprātīga brīvu un suverēnu tautu savienība, kuras pamatā ir tādas pamatvērtības kā cilvēktiesību ievērošana, vienlīdzība un tiesiskums.
Pasākums, ko 2004. gada 1. maijā Dublinā rīkoja ES Padomes prezidentvalsts Īrija, un atklāšanas ceremonija Eiropas Parlamentā Strasbūrā 2004. gada 3. maijā man ir nozīmīga gan politiskā, gan emocionālā ziņā kā izcilas pozitīvas un cerību pilnas dienas un simboliskas atgriešanās un atkalapvienošanās notikumi kontinentam, kas ievilka pilnu elpu ar abām plaušām: austrumiem un rietumiem. Dublinā Seamus Heaney nolasīja savu dzejoli Beacons at Bealtaine, paužot pamatā esošo optimismu, ka šī vēsturiskā paplašināšanās varētu “kustināt lūpas, mainīt prātus un izgaismot jaunas nozīmes”. Strasbūrā desmit jauno dalībvalstu karogi tika pacelti milzīgos karoga mastos, kuri Gdaņskas kuģu būvētavās izgatavoti kā dāvana no Polijas un to ceļojumā uz Strasbūru simboliski atgādina par ceļu no komunisma uz brīvību, ko apliecināja Lech Wałęsa klātbūtne.
Protams, šis pasākums ikvienam bija daudzu gadu ilga un sarežģīta savstarpējas sagatavošanās procesa kulminācija. Tas bija gan prieks, gan atvieglojums visām iesaistītajām pusēm, sasniedzot finiša taisni politiskā un procesuālā maratonā.
Domāju, ka paplašināšanās, iespējams, ir bijusi spēcīgākais, pārveidojošais un sekmīgākais ES politikas instruments pēdējo piecu desmitgažu laikā. Mana valsts Īrija, kas bija toreizējās Eiropas Ekonomikas kopienas nabadzīgākā valsts/reģions, pievienojās pirmā paplašināšanās kārtā 1973. gada 1. janvārī. Piekļuve lielam tirgum kopā ar ES solidaritāti, izmantojot reģionālos un vēlākos kohēzijas fondus dalības sākumā, augstāki dzimumu līdztiesības un vides politikas standarti, atbalsts miera procesam Ziemeļīrijā un īpaši sarežģīto seku, ko Īrijai kā vienīgajai ES valstij, kurai ir sauszemes robeža ar Apvienoto Karalisti, radījis Brexit, atzīšana – tas viss kopā dod īpaši pozitīvu pieredzi un rezultātu. Tas nebija vienkārši, it īpaši eurozonas krīzes laikā, bet neto izteiksmē tas ir bijis visnotaļ pozitīvi.
Lai gan es vienlaikus respektēju un nožēloju Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības, tas skaidri pierāda: ES ir brīvprātīga brīvu un suverēnu tautu savienība, kurai var brīvi pievienoties un no kuras var brīvi izstāties. Tas ir spēcīgs kontrasts Putina neoimperiālistiskajam karam pret Ukrainu, kurā mīts par slāvu brālību ik dienu tiek vēstīts no šauteņu stobriem, ballistisko raķešu sprādzieniem un nāvējošiem bezpilota lidaparātiem.
Grieķijas, Portugāles un Spānijas pievienošanās palīdzēja ne tikai uzlabot dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, bet arī tās stiprināt kā veiksmīgas demokrātijas pēc diktatūras.
Lielais paplašināšanās vilnis pirms 20 gadiem radīja iespaidīgu izaugsmi jaunajās dalībvalstīs, it īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, pateicoties investīciju, tirdzniecības un ES solidaritātes pieaugumam. To IKP uz vienu iedzīvotāju, kas koriģēts atbilstoši inflācijai un valūtai, vidēji palielinājās no mazāk nekā puses no ES vidējā rādītāja līdz trim ceturtdaļām no augošā ES vidējā rādītāja divās desmitgadēs. Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju šajā periodā trīskāršojās. Ir uzlabojusies veselības aprūpe, kā arī izglītība, tādējādi uzlabojot gan dzīves kvalitāti, gan dzīves līmeni. Lauksaimnieciskā ražošana reģionā ir divkāršojusies. Īsumā, tāpat kā visās iepriekšējās paplašināšanās kārtās, tas ir izrādījies abpusēji izdevīgs iznākums gan valstīm, kas pievienojušās, gan Eiropas Savienībai. Tas mani dara par paplašināšanās optimistu, bet ne naivu.
Pēdējo gadu norises, kas bija vērojamas Polijā un vēl aizvien redzamas Ungārijā, liecina par to, kā novirze no ES standartiem attiecībā uz tiesiskumu, mediju brīvību un minoritāšu tiesību ievērošanu raksturo pievienošanos Eiropas Savienībai kā labklājības virzītājspēkam un novēršanos no ES kā kopīgu vērtību kopienas. Ungārijas premjerministrs lepojas ar neliberālu demokrātiju savā valstī. Lai kāda būtu interpretācijas brīvība attiecībā uz LES 2. pantu, ir skaidrs, ka tā nav neliberālas demokrātijas harta. (“Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”)
Tā bija daļa no vienošanās par dalību Eiropas Savienībā, un tā ir iekļauta visos pievienošanās līgumos, un par to vienojās visas pievienojušās valstis. Formula “paturiet savas vērtības pie sevis, bet sūtiet naudu” nav ilgtspējīgs pamats savstarpējai cieņai, ko nevajadzētu zaudēt pašreizējās kandidātvalstīs, tām cenšoties virzīties uz savu iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai. Ceru, ka Kopenhāgenas kritērijiem būs būtiskāka nozīme turpmākajās sarunās, iespējams, ar pievienošanās līguma klauzulām, kas Eiropas Savienībai piedāvā stabilāku spēju aizstāvēt tiesības un vērtības no to vājināšanas. ES nav tikai tirgus un materiāls progress, lai arī tas ir vēlams, taču tas nav tās vienīgais vai pat būtiskais uzdevums.
Tāpēc, attiecībā uz līdzšinējo paplašināšanos procesu tā ir bijusi ļoti pozitīva visām iesaistītajām pusēm, un uz to būtu jāraugās pozitīvā gaisotnē. Kandidātvalstīm būs jāveic būtiskas pārmaiņas katrai savā tempā. Arī Eiropas Savienībai ir veicams savs mājasdarbs attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu un budžeta spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, kā arī pirmspievienošanās palīdzības jomā. Pēc tam, kad ir piešķirts kandidātvalsts statuss, un pēc izskatīšanas, sarunu satvari, sarunu sākšanai un slēgšanai katrā nodaļā un iespējamajiem pievienošanās līgumiem ir vajadzīga Padomes vienprātība. Nekas no tā visa nav nedz vienkāršs, nedz viegls. Tiek cerēts, ka visas dalībvalstis ievēros “lojālas sadarbības” pienākumu, lai palīdzētu veikt uzdevumus, kas izriet no Līguma (LES 4. panta 3. punkts).
Ukrainas situācija atšķiras sarežģītības ziņā, ņemot vērā tās lielumu, lauksaimniecības relatīvo īpatsvaru IKP salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju un tās salīdzinošo nabadzību IKP uz vienu iedzīvotāju izteiksmē, kā arī, protams, kara un tā postošo seku dēļ. Sarunas var sākties. Ukraina jau ir ceļā uz integrāciju, izmantojot tās asociācijas nolīgumu un padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu ar ES. Laika gaitā tos varētu pakāpeniski paplašināt, bet galu galā būtisks pievienošanās priekšnosacījums būs sakārtots teritoriāls rezultāts un stabils miers, kurā nozīmīga loma var būt dalībai Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai ir vajadzīga stabilitāte, nevis haoss, tās austrumu flangā, un galu galā Ukrainas uzņemšanā ir gan kopējās, gan Ukrainas interesēs.
Pat Cox, bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs no 2002. gada līdz 2004. gadam
Pat Cox ir Īrijas politiķis un žurnālists. Viņš bija Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs no 2002. gada līdz 2004. gadam un Starptautiskās Eiropas Kustības priekšsēdētājs (2005–2011). Pat Cox vada Jean Monnet Eiropas fondu kopš 2015. gada. Viņš ir arī Skandināvijas-Vidusjūras TEN-T (transporta) pamattīkla koridora (ES) Eiropas koordinators un Eiropas Parlamenta Vajadzību novērtēšanas un Augstās radas parlamentāro reformu īstenošanas misijas Ukrainā vadītājs. Savas karjeras sākumā viņš strādāja par aktuālo notikumu komentētāju televīzijas raidorganizācijā RTE Dublinā. 2004. gadā Āhenē Pat Cox ieguva 2004. gada Starptautisko Kārļa Lielā balvu par parlamentāro atbalstu Eiropas Savienības paplašināšanai.
Mazāk
