Tetyana Ogarkova: Putina pēdējais karš

2022. gada 24. februārī piecos no rīta mūs uzmodināja savādi, tālumā dzirdami trokšņi, kas šķita līdzīgi sprādzieniem. Bērni mierīgi gulēja savās gultās, bet telefons aizgūtnēm signalizēja par jaunām ziņām. Bija sācies karš. Sprādzieni, kas izrādījās raķešu triecieni, tika konstatēti Kijivā, Harkivā, Ivanofrankivskā un citās Ukrainas pilsētās.

Pirmie triecieni iznīcināja daudzdzīvokļu ēku militārajā zonā Brovaros, kur dzīvoja mūsu vecākās meitas deju skolotājs. Pēc dažām stundām es sēdos automašīnā, lai dotos meklēt draudzeni, kura vairs neatbildēja uz tālruņa zvaniem. Man pretim brauca krievu tanki. To kāpurķēdes atstāja pēdas asfaltā.

Kopš šīs sāpīgās atmošanās 2022. gada 24. februāra rītā, kad tika iznīcināta mūsu agrākā dzīve, mēs ne brīdi neesam zaudējuši modrību. Uz savu jauno realitāti mēs raugāmies ar skaidru skatu.  Pirmajā kara nedēļā mēs pirmo reizi piedzīvojām, kā tas ir, kad draugi krīt cīņā. Mēs uzzinājām arī to, ka Ukrainas armija ir spējīga pretoties otrajai pasaulē spēcīgākajai armijai. Mēs uzzinājām, ka eiropieši mums piegādā ieročus un apspriež jaunas sankcijas.

Par Krieviju atklāsme ir visskarbākā. Šķiet neaptverami, kā vispār iespējams krist tik zemu, kā kareivji, kas lielās savām sievām par izpostītajos ciematos nozagtām kafijkannām, paklājiem un pat veļasmašīnām. Mēs nespējam noticēt viņu cietsirdībai: ar lodi pakausī viņi nogalina neapbruņotus civiliedzīvotājus, viņi izvaro ukraiņu sievietes viņu bērnu priekšā un dedzina viņu ķermeņus. Viņi bombardē slimnīcas un katru dienu bez izņēmuma uz mums raida raķešu šāviņus. Neaptverama ir viņu muļķība: ilgāk nekā mēnesi krievu kareivji ir rakuši tranšejas Čornobiļas apkārtnē, lai vēlāk tiktu nogādāti Baltkrievijā ar radiācijas sindromu, kas jau ir kļuvis par cēloni vairāku cilvēku nāvei.

Ar skaidru skatu mēs raugāmies uz mūsdienu Krievijas realitāti. Putins nav vienīgais šī kara vadonis. Kā liecina nesen veikts Levada centra pētījums, viņu atbalsta 85 % Krievijas iedzīvotāju.
Ir pienācis laiks stāties pretim šai jaunajai realitātei. Ukrainas kareivju varonīgā pretošanās, Rietumu partneru militārais atbalsts un spēcīgās sankcijas dara savu.

Tomēr karš vēl nav beidzies. Svarīga ir izturība, svarīgi ir nepadoties, nevienu brīdi neaizmirst, ka nedrīkst vieglprātīgi vai pārāk ātri piekāpties, lai tikai panāktu pamieru. Mieru vēlamies mēs visi. Mums ir dota unikāla iespēja panākt, lai šī vārdā nenosaucamā Krievijas agresija kļūtu par tās pēdējo karu. To nav iespējams panākt ne ar kādu pamieru vai teritoriālu piekāpšanos un kompromisiem – tas tikai dotu Krievijai iespēju dižoties ar daļēju uzvaru un stiprinātu krievu sabiedrības agresivitāti un atriebes kāri.
1992. gadā Piedņestrā, 2008. gadā Gruzijā, 2014. gadā Krimā un Donbasā – ik pēc desmit gadiem Krievija ir likmi cēlusi arvien augstāk un pastiprinājusi draudus šiem reģioniem. Kremlis nav palaidis garām nevienu Rietumu vājuma brīdi, un katru reizi to izmantojis par ieganstu turpmākai agresijai. Raudzīsimies patiesībai acīs! Lai panāktu mieru, ir jāturpina karš. Karš pret Krieviju.

Mums būs jābūt drosmīgiem. Drosmīgiem un izturīgiem. Tas neattiecas vien uz ukraiņu kareivjiem, bet arī uz mūsu Rietumu partneriem, kuriem būs jāstiprina sankcijas (lai iznīcinātu Krievijas ekonomiku) un jāpiegādā ukraiņiem vajadzīgie uzbrukuma ieroči (lai izdzītu Krievijas karaspēku no savas teritorijas).  

Mums būs arī jābūt stingriem. Pietiekami stingriem, lai pēc neizbēgamā Krievijas zaudējuma atbildību par šo necilvēcisko barbarismu liktu nest it visiem Krievijas pilsoņiem. Lai reparācija būtu jāmaksā divām vai trijām paaudzēm. Lai vēstures grāmatās tiktu detalizēti aprakstīti krievu kara noziegumi. Lai Maskavas centrā tiktu atvērts Mariupoles vai Bučas kauju muzejs.

Tikai pēc šī pašnāvnieciskā kara beigām būs iespējams sākt domāt par jaunu Krieviju, kuru vairs nemāks aizskartas impērijas komplekss un vēlme uz savu kaimiņu rēķina atjaunot savu agrāko spozmi.

2022. gada 24. februārī, uzmodināti piecos no rīta, mēs dzirdējām, kā Putins par savas militārās operācijas mērķi nosauc denacifikāciju un demilitarizāciju. Ir laiks atmosties. Ukrainu nav nepieciešams denacificēt vai demilitarizēt. Toties Krieviju gan.