Sagatavojis Pietro Barbieri

Sports cilvēkiem ar invaliditāti radās pēckara periodā, cenšoties nodrošināt šo cilvēku rehabilitāciju. Tā bija iespēja fizioterapiju padarīt interesantāku un patīkamāku. Spēle un izklaide palīdzēja no jauna atklāt dzīves prieku cilvēkiem, kam bija iedzimta invaliditāte vai kam bija traumatiska notikuma izraisīta invaliditāte.

Bija divi konkrēti mērķi: stiprināt cilvēku fizisko autonomiju un palīdzēt viņiem atgūt patiesu un stabilu identitāti. Šodien varētu teikt, ka notikusi pāreja no spēles, kuras mērķis ir rehabilitācija, uz pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu. Citiem vārdiem sakot, to cilvēku spēcināšanu, kuri uzskatīja, ka viņi nav spējīgi rīkoties vai ka ir zaudējuši rīcībspēju. Varu pār sevi un saviem lēmumiem — cilvēktiesību kodolu.

Vienlaikus būtiska loma ir cilvēku sociālajam tēlam — tam, kā mūs redz citi. Pašatveseļošanās ceļš ir tieši saistīts ar kopienu, kurā attiecīgais cilvēks dzīvo. Sportojot varam aizstāvēt savas pamattiesības un saglabāt cieņu.

Taču ceļš uz to bija garš un akmeņains; varonīgie celmlauži pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija aizsteigušies savam laikam priekšā. Viņi bija varoņi, kas bruģēja šo garo ceļu līdz mūsdienām. Paraolimpiešiem bija jācīnās par viņu sportisko sasniegumu atzīšanu.

Vēsturē īpaša vieta ir vienam pasākumam: Seulas olimpiskajām spēlēm. Tas bija kulminācijas punkts cīņā par atzīšanu sporta pasaulē, kur fizisko, sensorisko un garīgo traucējumu stigmatizācija bija tik spēcīga, ka tā bija pat lielāks šķērslis nekā tie, kuri kavēja iekļaušanu darba pasaulē, kur dominēja ar neproduktivitāti saistīti aizspriedumi. Šīs olimpiskās spēles bija vēsturiskas, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja vēlējās pārmaiņus rīkot sacensības sportistiem ar invaliditāti un sportistiem bez invaliditātes. Tas bija izmēģinājums, kas notika tikai vienu reizi, jo organizatoriskie jautājumi, it īpaši tie, kas saistīti ar pieejamību, apgrūtināja šā ceļa turpināšanu. Par šo lēmumu nebija vienprātības, bet tas atveda mūs pie šodien zināmajām paraolimpiskajām spēlēm, kas pienācīgi atzīst visu paraolimpiešu centienus. Beidzot nonācām sporta pasaulē, kur ar sportu nodarbojas un kur sportistiem līdzi dzīvo visi. Jaunā laikmetā.

No tā brīža paraolimpiskais sports bija jāpadara interesants lielam skaitam cilvēku, kuri vai nu personīgi vai televīzijā sekoja sportam. Seulā 1988. gadā televīzijas komentētāji bija tik neinformēti, ka viņi pat nezināja, kuri bija attiecīgo sacensību favorīti. Kā varam iedomāties, rezultāti nebija iepriecinoši. Ar laiku sporta žurnālisti iemācījušies sekot līdzi sportistu ar invaliditāti aktivitātēm. Tas bija būtisks solis centienos mainīt vēstījumu.

Tā mēs nonācām pie vēl viena būtiska pasākuma: Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā. Nevainojami organizētas, ar visaptverošu televīzijas kampaņu, it īpaši Apvienotajā Karalistē. Šie pūliņi vainagojās ar izpārdotiem stadioniem visos sporta veidos. Tas bija arī brīdis, kad daži sportisti, pateicoties jaunajam žurnālistu vēstījumam, kļuva slaveni. Tāpat kā viņu olimpiskie kolēģi.

Pēc 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem pasaule ir mainījusies. Arvien vairāk cilvēku ar invaliditāti sajūt, ka viņi vairs nav pilnīgi neredzami. Mēs ceram, ka šis vēstījums ir ceļš, ko var atkārtot visās cilvēku dzīves jomās, kā teikts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā uzsvērta nepieciešamība mainīt paradigmu. Sportā, neraugoties uz visu, tā noteikti ir notikusi.