Man veicas. Olimpiskās spēles Parīzē ir devītās, kurās piedalījos, bet pirmo reizi tas notika 1992. gadā Barselonā. Četrās spēlēs piedalījos kā sportists un kāpu uz pjedestāla. Pārējās piecas spēles pieredzēju no visiem iespējamiem skatupunktiem: būdams skatītājs, Starptautiskās Svarcelšanas federācijas loceklis un Amerikas Savienoto Valstu izlases treneris. Šajās desmitgadēs, dažādā statusā piedaloties olimpiskajās spēlēs, esmu pieredzējis daudzas pārmaiņas. Papildus norises vietai, kurā tās tiek rīkotas, olimpiskajām spēlēm tagad ir vēl arī citas pazīmes. Televīzijas darba pilnveidošana dod skatītājiem iespēju tuvināties sportistiem – tagad viņi var redzēt emocijas sportistu sejās. Jaunu sporta veidu iekļaušana olimpiskajā programmā piesaistījusi jauniešu auditoriju un popularizējusi disciplīnas, par kurām iepriekš nebijām dzirdējuši. Vienlaikus drošības koncepcija mums visiem atgādina, ka dzīvojam neparedzamā pasaulē, nemierīgos laikos.

Tāpēc olimpiskajās spēlēs viss mainās. Viss, izņemot olimpiskos principus un sportistu sapņus. Mūsdienu pasaulē olimpiskie ideāli ir svarīgāki nekā jebkad agrāk. Turklāt olimpiskais gars bieži vien apsteidz savu laiku. Tādi jēdzieni kā iekļaušana, daudzveidības pieņemšana un harmoniska līdzāspastāvēšana veido olimpisko garu jau vairākus gadu desmitus, ilgi pirms sabiedrībā sākās debates par šiem jēdzieniem. Tomēr kā sportistam, kā olimpietim, kurš zina sāpes, ko rada tik augsta līmeņa sporta sacensības, man uzmanība galvenokārt jāvelta sportistiem. Daudziem no šiem jauniešiem olimpiskās spēles ir viņu esības mērķis, kas piešķir nozīmi viņu dzīvei un ietekmē viņu sapņus. Šā iemesla dēļ un man pašam olimpisko spēļu vērošanā svarīgākais nav rezultātu apkopojums vai reitings. Man svarīgāk ir redzēt izteiksmi sportistu sejās. Prieku un skumjas viņu sejās. Viņu asaras un gaviļu saucienus. Svarīgākais ir cilvēki, kuri cenšas pārspēt sevi.